DSC09586.jpg

Because in food I trust. In all forms and shapes. 

Latvijas pērles. Legālie citplanētieši

Latvijas pērles. Legālie citplanētieši

Viņai bija viens noteikums, ja viņa dzīvos laukos, – nekādu zvēru. Ja neskaita vairākus simtus tītaru, tad varētu teikt, ka viņiem zvēru nav. Svetlanai un Rinaldam Bukšiem vēl pirms pieciem gadiem nebija ne mazākās nojausmas, ka viņi varētu dzīvot laukos. Viņa restauratore, viņš pasīvo māju būvnieks, abi rīdzinieki... līdz pienāca diena, kad viņi pārcēlās uz Sēju un ģimenes mājām piektajā paaudzē, lai aizbēgtu no Rīgas stresa, negatīvisma, neapmierinātības un vēl daudz kā. 

Kā izrādās, audzēt tītarus bioloģiski esot neiespējami – to daudzi teica Rinaldam, kad viņš bija izdomājis, ka varētu to darīt. Ar tekstu, ka „Latvijā tas nav iespējams”, viņam pietika, lai to sāktu darīt, jo, ja jau austrieši un vācieši var, kāpēc gan latvieši nevarētu? Viņš brauca uz Austriju pakonsultēties, un šajos trīs gados, kopš audzē tītarus, ir to darījis ne reizi vien. Šobrīd droši var teikt, ka šī ir vienīgā ferma Baltijā un droši vien arī tālākā apkārtnē, kas audzē bioloģiskos tītarus. Skaistus, garšīgus, barotus ar pareizo barību, lai būtu proteīni, minerālvielas un vēl daudz kas cits. 


Bukšu ģimenes zināšanas par tītariem ir tik lielas, it kā viņi būtu auguši fermā un ar to nodarbojušies visu dzīvi. Pieprasījums ir vēl lielāks, jo tie, kas pagaršo gaļu, vairs citu tītaru nevēlas. Bet vispār tas, ko mēs nezinām, un iemesls, kāpēc nav daudz tītaru audzētavu, ir vienkāršs – tas ir sarežģīti. Tītaru dāmas un kungi ir kā tādas cacas – viņiem nepatīk caurvējš, viņiem riebjas slapjas kājas (un tas var viņus nogalināt), viņiem patīk, ja ar viņiem aprunājas un samīļo. Viņi ir skarbi savā starpā, tāpēc jāzina, kad iejaukties, jo, līdzko viens kļūst vājāks vai ir ievainots, pārējie viņu noknābj līdz nāvei (klasika dzīvnieku vidū, bet skarbāka). Viņi ir interesanti. Kā pats Rinalds saka, „noteikti ne no šīs pasaules, vismaz izskata ziņā”, kaut gan uzvedība ir gluži kā mafijā – ir viens barvedis, kam blakus staigā divi „sargi”, un, tiklīdz barvedis kļūst vājāks, rindā stāv nākamais, kas gribētu ieņemt viņa vietu, darot visu, lai vājāko „novāktu”. Viņi izliekas lielāki un dusmīgāki, nekā patiesībā ir, piepūšoties, kad kāds tuvojas, bet tik un tā ir bērnišķīgi ziņkārīgi, lienot klāt apskatīties, kas notiek, un, ja vēl kāds papaijā, tad vispār ideāli. Tītaru dāmas kā jau dāmas neatšķiras no cilvēkiem, jo nekas nav svarīgāk kā parādīt sevi un paskatīties uz citiem, un, ja vēl to iemūžina kamerā, tad laime pilnīga. 

Nedaudz pārejot no romantikas uz praktisko pusi, dzīve fermā noteikti nav tāda, kā Bukši to savulaik iedomājās, – šobrīd viņi guļ, maksimums, četras stundas diennaktī, jo ir jātīra, jākopj, jākauj, jāsagatavo, jāsagaida PVD, kas pārbauda KATRU nokauto putnu, tā iekšas, aknas, zarnas, sirdis un visu ko citu. Saimnieki nevar atrast nevienu, kas strādā, tāpēc visu dara paši, sākot no vecākiem līdz bērniem. Kamēr viens baro un kopj, otrs būvē fermas sienas, virtuvīti vai vēl ko. Bet, runājot par virtuvīti, – tā vēl nesīs brīnumus. Jau tagad viņi piedāvā fantastiskus cīsiņus un mednieku desiņas (vienas no garšīgākajām, kādas ēstas), kuru ražotni atrast nebija viegli – tādu, kurā neviens pa kluso nepieber nitrītsāli, jo tā pieņemts, bet tikai sāli. Vasarā klienti kļūst dusmīgi, kad viņi netaisa auksto gaļu vai pastētes (bet ir grūti nodrošināt pareizu uzglabāšanu līdz pat klienta mājām, lai nekas nenotiktu), un gaida rudeni, kad tas atkal būs pieejams. Bet, kad atvērsies virtuve, tad būs viss kaut kas – pelmeņi, buljoni no tītara kakla, pankūkas, kupāti un daudz kas vēl. Daudzas receptes sadraudzības vārdā viņi saņem no austriešiem, no kuriem katru trešo nedēļu uz Latviju atceļo bio cālīši, kas kļūst par lielajiem tītariem. 

Katrā ziņā ir maz tik kaislīgu cilvēku par to, ko dara. Tādu, ka visu laiku vēlas iemācīties ko jaunu. Tādu, kas no visas sirds tic tam, ko dara. Tādu, kas zina, cik svarīgi ir ēst labu pārtiku un ka viss neslēpjas kvantitātē, bet kvalitātē (pat pierādīts, ka bio gaļu vajag ēst trīsreiz mazāk, lai saņemtu visas labās vielas, bet ekstra piedevām). Viņiem ir daudz plānu, viņiem ir daudz ideju, un ir pamats domāt, ka tas piepildīsies, jo ir cilvēki, kuriem tas tā notiek un ne tikai untuma pēc, bet zināšanu un ticības dēļ. 


Interesanti

  • Tītara ķermeņa temperatūra ir 39 grādi.

  • Tītara olas ir vienas no veselīgākajām – trešās rindā aiz paipalu un pērļu vistu olām. 

  • No 3 stundas vārītām tītara māgām sanāk izcili salāti (līdzīgi mēles salātiem).

  • Tītara dāmas (kā jau gandrīz visas dāmas pasaulē) ir treknākas, bet kungi liesāki.

  • Izrādās, ka tītara tauki esot gandrīz tikpat veselīgi kā olīveļļa, turklāt tie ir bez garšas, smaržas un lieliski noder, lai ceptu arī kūkas un cepumus.

  • Tītara buljonā ir tik daudz fantastisku vielu, ka tas pat ir palīdzējis izārstēt dažu labu slimību.

  • Tītara gaļa ir pietiekami trekna, lai, piemēram, taisot burgeru, nebūtu jāpievieno citi tauki.

  • Tas, ko tītars ēd, nonāk aknās un uz ādas, tāpēc vienmēr padomā, vai ēst ādu vai ne, bet skaidrs ir viens – šiem var ēst, jo tie saņem visu labāko. 

  • Vāri tītara kaklu vismaz 5 stundas un izbaudi fantastiskāko buljonu. 

  • Tītari ir lieli – kārtīgs cepeša tītars ir 15 kg smags, bet „Zvirgzdkalni” rudenī un īpaši uz Ziemassvētkiem audzē nelielus tītarus, kuri ir ap 6 kg smagi. Kā Rinalds teica, „vakariņām ar mīļoto sveču gaismā”. 

  • Izcepts tītars vēl labāk garšos nākamajā dienā. 



„Zvirgzdkalni RB”
www.titareni.lv
Tel.: +371 26382850 (Rinalds Bukšs)

Viņu produktus var iegādāties „iDille”, „Zaļā Govs”, „Bioss”, Kalnciema kvartāla tirdziņā, Sporta ielas Slow Foodtirdziņā.

Foto un teksts: Signe Meirāne
Kamera: Sony Alpha 7s

Kruasāns

Kruasāns

No Vidzemes laukiem

No Vidzemes laukiem